Īsa mūsu zemes aizvēsture

Domājot par mūsu zemes senatni, mēs reti aizdomājamies par laiku līdz krustnešu ienākšanas periodam. Šajā nelielajā rakstā mēģināsim ļoti lielos vilcienos izsekot patreizējās Latvijas un Rēzeknes teritorijai sākot ar Baltijas paleokontinenta atrašanos planētas dienvidpolā, līdz pēdējā ledus laikmeta beigām un augu, dzīvnieku un cilvēku ienākšanai, un noslēgsim ar latgaļu pilskalniem Rēzeknes teritorijā līdz rakstītās vēstures pirmsākumiem.

Mūsdienu kontinentu veidošanās gaitā Latvijas teritorija atradusies Baltijas paleokontinenta teritorijā[1].

Baltija laika gaitā pārvietojies teju no pašiem dienvidiem uz teju pašiem ziemeļiem, šķērsojot ekvatoru aptuveni starp 444 un 300 miljoniem gadu atpakaļ[2]. Laika gaitā Baltija sadūrusies ar citiem paleokontinentiem, atdalījusies no tiem un sadūrusies ar citiem.

Lielu daļu no apskatāmā laika perioda Latvijas teritoriju klājusi sekla jūra, taču mezozoja ēras [3] sākumā, aptuveni pirms 230 miljoniem gadu, kad uz zemes un jūrās valdīja milzu reptiļi, jūra vairs segusi tikai Latvijas rietumu daļu.

Pēc fosiliju atradumiem kaimiņvalstīs, var visai droši pieļaut, ka dinozauri dzīvojuši arī patreizējās Latvijas teritorijā, taču vienīgā līdz šim atrastā liecība par milzu reptiļiem mūsu zemē ir jūras iemītnieka – pirms 166 – 163 miljoniem gadu dzīvojušā pliozaura (Peloneustes philarchus) zobs[4], kurš atrasts Ventas baseina teritorijā, kur juras laikmetā[5] pirms 200 miljoniem gadu vēl bija sekla jūra.

Aptuveni pirms 117 tūkstošiem gadu sācies pēdējais leduslaikmets[6]. Ledāja mala sasniegusi Latvijas teritoriju laika posmā starp 74 un 59 tūkstošiem gadu atpakaļ[7]. Pirms 59 tūkstošiem gadu sācies starpledus laikmets un ledus atkāpies. 32 – 36 tūkstošus gadu atpakaļ Latvijas teritoriju klājusi tundra, kurā auguši pundurbērzi, pundurkārkli un zālaugi[8], un mitusi megafauna – mamuti, matainie degunradži, stepes sumbri u.c. Mamuti klīduši arī patreizējā Rēzeknes teritorijā, par ko liecina Rēzeknes upes krastā, Keramikas ielas tuvumā, rokot granti celtniecībai, 1948. gadā atrastais mamuta zobs[9].

Pēdējais apledojuma posms bijis starp 27 un 14 tūkstošiem gadu atpakaļ, ledāju maksimumu sasniedzot aptuveni pirms 21 – 19 tūkstošiem gadu[10]. Brīžiem ledājs esot sasniedzis pat 2km biezumu. Atkāpties ledājs sācis pirms aptuveni 16 tūkstošiem gadu[11] un Latvijas teritorijas atbrīvošanās no ledus ilgusi 2,6 – 3,6 tūkstošus gadu[12].

Kūstot ledājam, atbrīvojās liels ūdens daudzums, un spēcīgas upes izgrauza dziļas gravas, kuras šodien pazīstam kā senlejas. Šādi izveidojās arī Rēzeknes upe ar tās stāvajiem krastiem. Aptuveni pirms 12 tūkstošiem gadu Latvijas teritorija jau bija brīva no ledāja un noformējies patreizējais Latvijas reljefs, ar to tiek skaitīta pēdējā ģeoloģiskā epoha, kurā dzīvojam arī šodien – holocēns.

Pēc ledāja atkāpšanās ienāca augi, kuri bija maz prasīgi pret temperatūru un augsni, kura vēl nebija īsti izveidojusies, izveidojās tundra, ar lakstaugiem, graudzālēm, pundurbērziem un kadiķiem, bet Latvijas austrumdaļā – arī eglēm[13].

Latvijas teritorijā ienāca ziemeļbrieži, kuri varēja iztikt ar trūcīgo barību. Pakāpeniski parādījās arī vilki, lapsas, lāči, staltbrieži, eži, zaķi, alņi, ūdensputni, u.c. Pirms aptuveni 10 tūkstošiem gadu ainava sastāvēja no priežu mežiem, bet Latvijas teritorijas austrumu daļā bija raksturīgas arī bērzu audzes un pakāpeniski ieviesās lazdas, melnalkšņi un platlapji – vīksna un liepa, bet vēl vēlāk ienāca arī ozols.

Aptuveni šajā laikā, pirms 10 tūkstošiem gadu, sekojot ziemeļbriežiem, vasaras sezonā Latvijas teritorijā uzturējušies arī pirmie cilvēki. Pētnieki lēš, ka tās varētu būt bijušas ap 10 grupām pa 30 – 40 cilvēkiem katrā[14]. Rēzeknes novada teritorijā senākās cilvēku pēdas sastopamas Sūļagala apmetnē pie Lubāna ezera, kur cilvēki uzturējušies šajā laikā, nodarbojoties ar zveju un medībām[15]. Pirms aptuveni 9700 gadiem, pirmiedzīvotājiem sajaucoties ar ienācējiem no austrumiem, izveidojusies Kundas kultūra. Iedzīvotāji nodarbojušies ar medniecību un zveju[16]. Ziemeļbrieži pamazām sāka izzust, bet pirms aptuveni astoņiem tūkstošiem gadu ienāca bebri, mežacūkas, tauri, savvaļas zirgi, lūši, ūdri, caunas un meža kaķi, arī augu valsts kļuva bagātāka. Lubānā un daudzos citos Latvijas ezeros auga ezerrieksts[17]. Mainoties un kļūstot maigākam klimatam, turpināja mainīties arī dzīvnieku un augu valsts un palielinājās apdzīvotība.

Pirms aptuveni 6500 gadiem radās Narvas kultūra, ar kuru Latvijas teritorijā parādījās pirmā keramika. Aptuveni pirms 5400 gadiem no ziemeļaustrumiem ienāca ķemmes – bedrīšu kultūras pārstāvji, no kuriem laika gaitā izveidojās somu un sāmu kultūras. Līdz ar Narvas kultūras pārstāvjiem, Latvijas teritorijā parādījās mājlopi un pirmās zemkopības pazīmes[18].

Aptuveni pirms 4300 gadiem Latvijas teritorijā no dienvidiem ienākuši auklas keramikas jeb laivas cirvju kultūras pārstāvji, kuru saista ar indoeiropiešu tautu rašanos[19]. Pēc citu pētnieku domām, fiziska citas kultūras nesēju ienākšana nav notikusi, bet kultūra un valoda laika gaitā izplatījusies difūzijas veidā, nododoties no vieniem kaimiņiem otriem[20]. Vienota viedokļa par baltu izcelšanos pētnieku vidū joprojām nav.

Senākā drošā liecība par zemkopību Latvijas teritorijā ir Kreiču apmetnē (apdzīvota no 3. gadu tūkstoša vidus p.m.ē. līdz 2. gadu tūkstoša vidum p.m.ē.) pie Ludzas ezera atrastais miežu grauds[21]. Bet jau pirms 3000 gadiem noslēdzās pilnīga pāreja no medniecības uz lopkopību un zemkopību. Šajā laikā Latvijas teritoriju apdzīvojuši protobaltu kultūras un Baltijas somu kultūras pārstāvji. Parādījās pirmās nocietinātās apmetnes – pilskalni; bez akmens un kaula darbarīkiem un ieročiem parādījās arī bronzas ieroči un rotaslietas[22]. Ģeoloģiski par pāreju uz lauksaimniecību liecina 2500 gadus vecos nogulumos konstatētais koku putekšņu daudzuma samazinājums, bet lakstaugu un labības putekšņu skaita pieaugums, no tā var secināt, ka koki tikuši izcirsti sējumu ierīkošanai[23]. Šajā pat laikā, pēc dažu autoru domām, sācies arī atsevišķu baltu maztautu konsolidācijas process, kurš ildzis līdz pat krustnešu ienākšanai 1700 gadus vēlāk[24].

Aptuveni mūsu ēras sākumā varētu būt nošķīrušās baltu un somugru teritorijas ar neskaidru robežu uz ziemeļiem no Daugavas, bet nocietinātās apmetnes tika pamestas[25]. Ap šo laiku aizsākās arī dzelzs iegūšana un dzelzs kļuva par galveno materiālu darbarīku un ieroču izgatavošanai, bet depozītos parādās pirmās romiešu monētas, tātad jau mūsu ēras sākumā pastāvējuši aktīvi tirdzniecības sakari.

Latgaļu kultūras veidošanos saista ar mūsu ēras V gadsimtu, kad uz rietumiem no Aiviekstes, Daugavas labajā krastā sāka izplatīties līdzenie kapulauki, VI gadsimta beigās sasniedzot Dubnas baseinu, bet XVIII gs. – Ludzas ezeru[26]. X gs. beigās latgaļu teritorijas austrumu daļā parādījās uzkalniņu kapulauki, taču apbedīšanas tradīcijas un kapu inventārs izmainījās maz[27]. Latgaļiem raksturīgi skeletkapi, ugusnkapi sastopami reti, bet apbedīšanas virziens ir konsekvents – vīrieši tika apbedīti ar galvu austrumu, bet sievietes – rietumu virzienā. Līdzi tika dotas rotas, vīriešiem arī ieroči. Raksturīgākās sieviešu rotas bija vainagi, kaklariņķi, važturi, kauri gliemežvāki, stikla krelles, pakavsaktas, aproces, spirālgredzeni[28]. Vīrieši tika apbedīti kreklā, ar jostu sajoztos svārkos, biksēs, cepurē, apmetnī, kājautos, rokautos un ādas apavos. Tērps tika sasprausts ar stopsaktām, pūcessaktām un pakavsaktām. Vīriešiem pie kājām parasti bija novietots dzelzs cirvis, gar sāniem – šķēps ar smaili kāju virzienā, labajā pusē – divasmeņu zobens. Dažkārt vīriešu apbedījumos atrasti kājgalī novietotas sieviešu rotas[29].

Dzīvošanai latgaļi izvēlējušies pilskalnus, ezermītnes, apmetnes un savrupas viensētas[30]. Kristietību latgaļi pazinuši vismaz kopš XI gs., kad to ienesuši Krievzemes tirgotāji un misionāri, bet Polockas un Pleskavas kņazi latgaļu zemēs periodiski ievākuši meslus. Nekādu vērā ņemamu liecību par kādiem centralizētiem valstiskiem vai protovalstiskiem veidojumiem latgaļu zemēs nav, taču ir pastāvējušas dažādas teritoriālas apvienības kā Jersika, Koknese, Tālava, Atzele, Trikāta, u.c.

Senākās šobrīd konstatētās apdzīvotības pēdas Rēzeknē meklējamas Ratinīku pilskalnā, kur, pēc arheologa Jura Urtāna aplēsēm, švīkātās keramikas kultūras pārstāvji dzīvojuši jau vismaz VI gs., bet ap VIII gadsimtu pilskalnā apmetušies latgaļi[31]. Pēc arheologa domām, pilskalns bijis par mazu, tādēļ ap IX gs. cilvēki varētu būt pārcēlušies uz Rēzeknes pilskalnu[32], kura apdzīvotība sākusies ap šo pašu laiku[33]. Bez diviem minētajiem pilskalniem Rēzeknes tuvumā atrodas arī Spriņģu pilskalns.

Šāda pilskalnu koncentrācija var liecināt par kādreiz blīvi apdzīvotu centru un nav pilnīgi izslēdzams, ka gan Rēzeknes apkārtnē, gan pašā Rēzeknes teritorijā varētu būt bijuši arī citi pilskalni. Kā iespējami kandidāti varētu būt, piemēram, XIX gs. vidū karjera vajadzībām noraktais paugurs aptuveni vietā, kur šodien atrodas Rēzeknes autoostas teritorija. Tas aizņēmis teritoriju starp patreizējām Atbrīvošanas aleju  (R), Latgales ielu (D), Dārzu ielu (A) un Rēzeknes upi (Z). Līdz mums nonākušajos paugura attēlojumos ir redzams šķietams plakums. Tāpat nav izslēdzams, ka pilskalns varētu būt bijis tā saucamajā Masļeņikova vai Korfu kalnā, kur no XVI līdz XIX gs. atradās Rēzeknes stārastijas muiža, taču arī šī pieņēmuma patiesumu vairs nebūs iespējams pārbaudīt, jo pauguru sāka norakt jau XIX gs. vidū, bet pēdējā lielā norakšana notika 2020. gadā, būvējot atpūtas kompleksu Rēzeknes ezera krastā. Šobrīd no kādreizējā paugura palicis tikai niecīgs fragments.

Ar XI – XIV gs. datēta kapsēta konstatēta Rēzeknes upes krastā, patreizējo V. Purvīša un Grāvju ielas rajonā[34], taču ir zināmi tikai savrupatradumi un arheoloģiskie izrakumi nav veikti, tādēļ datējums var mainīties. Nav izslēdzams, ka kapsēta izmantota arī agrāk. Daļu no šīs teritorijas aizņem vēlāka – XVIII – XX gs. izmantotā kapsēta, kura šodien zināma kā “Vecie kapi”.

XIII gadsimta beigās Rēzekne nonāca krustnešu rokās, taču vēl kādu laiku, vismaz līdz Livonijas pils uzcelšanai, krustneši pilī varētu būt dzīvojuši kopā ar vietējiem iedzīvotājiem[35], bet pēc mūra pils uzcelšanas vietējie iedzīvotāji varēja kādu laiku turpināt dzīvot miestā, kurš izveidojās upes kreisajā krastā.

[1] Baltijas paleokontinenta teritorijā atradās mūsdienu Baltijas un Skandināvijas teritorijas un tas sniedzās līdz Karpatiem dienvidos un rietumos un Urāliem – austrumos.

[2] Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. (Ieva Zarāne ed.) R.: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds. 2018, lpp. 43, 149

[3] Mezozojs – ģeoloģiskā ēra, kura iedalās krīta, juras un triasa ģeoloģiskajos periodos, aizsākās pirms 251 miljona gadu un noslēdzās 66 miljonus gadu atpakaļ. Šajā laikā uz zemes dominēja dinozauri, taču tieši šajā laika posmā radās arī zīdītāji un putni. Mezozoja noslēgumā kontinenti jau praktiski bija ieņēmuši patreizējo izskatu. Mezozojs noslēdzās ar vismaz puses no dzīvnieku sugu, tostarp arī visu nelidojošo dinozauru, izmiršanu.

[4] Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. (Ieva Zarāne ed.) R.: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds. 2018, lp. 58

[5] Juras laimets bija mezozoja ēras vidējais laikmets, ildzis aptuveni no 201 līdz 145 miljoniem gadu atpakaļ. Šajā laikā beidza pastāvēt Pangejas superkontinents, kad visi mūsdienu kontinenti bija savienoti ar sauszemi, un arī parādījās pirmie zīdītāji.

[6] Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. (Ieva Zarāne ed.) R.: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds. 2018, lp. 171

[7] Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. (Ieva Zarāne ed.) R.: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds. 2018, lp. 171

[8] Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. (Ieva Zarāne ed.) R.: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds. 2018, lp. 171

[9] Mamuta zobs. Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Rēzeknes nodaļas materiāli.

[10] Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. (Ieva Zarāne ed.) R.: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds. 2018, lp. 174

[11] Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. (Ieva Zarāne ed.) R.: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds. 2018, lp. 174

[12] Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. (Ieva Zarāne ed.) R.: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds. 2018, lp. 176

[13] Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. (Ieva Zarāne ed.) R.: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds. 2018, lp. 443

[14] Briedis, R., Gailīte, Z., et al. No ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij. R.: Neputns. 2018, lp. 13

[15] Loze, Ilze. Lubāna ezera apdzīvotība akmens laikmet

[16] Briedis, R., Gailīte, Z., et al. No ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij. R.: Neputns. 2018, lp. 13

[17] Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. (Ieva Zarāne ed.) R.: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds. 2018, lp. 446

[18] Briedis, R., Gailīte, Z., et al. No ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij. R.: Neputns. 2018, lp. 14

[19] Auklas keramikas kultūras ietvaros esot veidojušās baltu, slāvu, ģermāņu, ķeltu un romāņu valodas.

[20] Vasks, Andrejs. Balti. Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. R.: Latvijas Arheoloģijas biedrība. 2021, lp. 571

[21] Briedis, R., Gailīte, Z., et al. No ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij. R.: Neputns. 2018, lp. 14

[22] Briedis, R., Gailīte, Z., et al. No ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij. R.: Neputns. 2018, lp. 15

[23] Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. (Ieva Zarāne ed.) R.: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds. 2018, lp. 446

[24] Vasks, Andrejs. Balti. Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. R.: Latvijas Arheoloģijas biedrība. 2021, lp. 571

[25] Briedis, R., Gailīte, Z., et al. No ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij. R.: Neputns. 2018, lp. 16

[26] Radiņš, Arnis. Etniskās problēmas. 10. – 13. gadsimta senkapi latgaļu apdzīvotajā teritorijā un Austrumlatvijas etniskās, sociālās un politiskās vēstures jautājumi. R.: Latvijas vēstures muzejs. 1999, lp. 162

[27] Vilcāne, Antonija. Latgaļi. Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. R.: Latvijas Arheoloģijas biedrība. 2021, lp. 577

[28] Vilcāne, Antonija. Latgaļi. Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. R.: Latvijas Arheoloģijas biedrība. 2021, lp. 577

[29] Vilcāne, Antonija. Latgaļi. Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. R.: Latvijas Arheoloģijas biedrība. 2021, lpp. 577, 578

[30] Vilcāne, Antonija. Latgaļi. Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata. R.: Latvijas Arheoloģijas biedrība. 2021, lp. 578

[31] Urtāns, Juris. Ratinieku pilskalns. Atrast pilskalnu. R.: Nordik. 2009, lpp. 111, 112

[32] Urtāns, Juris. Ratinieku pilskalns. Atrast pilskalnu. R.: Nordik. 2009, lp. 112

[33] Mugurēvičs, Ēvalds. Arheoloģiskie izrakumi Rēzeknes pilskalnā. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1980./1981. gada pētījumu rezultātiem. R.: Zinātne. 1982, lp. 104

[34] Rēzeknes senkapi. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Nr. 1958. Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Rēzeknes nodaļas materiāli

[35] Radiņš, Arnis. Etniskās problēmas. 10. – 13. gadsimta senkapi latgaļu apdzīvotajā teritorijā un Austrumlatvijas etniskās, sociālās un politiskās vēstures jautājumi. R.: Latvijas vēstures muzejs. 1999, lp. 146